Augustiņš nāk

Smieklīgi ir sanācis, ka neko jaunu no copes neesmu saostījis. Tā, ka nav nekas lūkots arī nav, tomēr ogu un ražas laiks ir svarīgs lai varētu ziemu bērniem vitamīnus dabūt. Foreļu upes ar garumgaru zāli aizaugušas, bet tās zivis es vēl pāris nedēļas ieteiktu likt mierā. Izdzīvot mūsu upītēs vasaras kritisko laiku nav viegli. No ezeriem ziņas labas, asari pamazām aktivizējas, tēvs jau vienu puskilogramīgo no Kāla atveda.

Interesantu ziņu saņēmu no Intara:

Stāsts baigi īsais. 6dien biju pie Abavas ar telti, makerēju ar pludiņmakeri. Nākošā dienā ar savu sačakerēto roku, neskatoties uz to ka mājās esmu aizmirsis UL, gāju izmēģināt savas vaboles, konkrēti vienu mazāko. Liels bij mans izbrīns ka to iekāroja ~15 cm gara vīķe, škita man viņa gan mazliet tā kā dīvaina, mute kā piltuve kurā viss no augšas sabirst iekšā, mugura taisna kā ūdens virsma, ķermenis no tās izliekts uz leju, un mocoties atkabinot, izrādījās ka āķi nevis aizķērusi, bet riktīgi ierijusi, uz rokām nepalika neviena zvīņa. Atlaidu. Mājās izdomāju papētīt, vai tiešām vīķei tāda forma. Un tad bij man liels pārsteigums, ka noķertā zive ir KAZE, kura Latvijā manīta 90-tajos. Idiņš, būtu kaut ar telefonu nobildējis…

Tas, ko viņš sauc par savu vaboli ir viņa paštaisīts vobleris maijvaboles formā. Morāle- savu sapni var dabūt pilnīgi negaidīti rokā un tikpat viegli arī pakāst:)

Filmējam par zivīm un upēm, bet rādīšu to droši vien Vides Faktos rudenī, tā nu ir iegrozījušās lietas.

Raksts par tēmu Blogs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*