Lašu un taimiņu metamorfozes.

Parakājos arhīvos un Jūsu uzmanībai iedošu palūrēt cik dažādas var būt zivis, kas abas dzīvo Jūrā, bet dzimst upē. Lasis un Taimiņš.

Pēc vienas vasaras upē, parasti nākamajā pavasarī lasēni un taimiņēni paliek sudrabaini un migrē uz jūru.

Pārmaiņa uz dzīvu sālsūdenī un barības bāzes maiņa zivīm ir ļoti sarežģīta lieta, bet reiz atkopušās zivis sāk rīties kā negudras un drīz nokļūst visu plēsēju piramīdas topā gan Jūras līcī, gan Baltijas jūrā. Bet uzvedības atšķiras. Laši liek pa visu jūru krustu šķērsu, bet taimiņi vairāk gar piekrasti, lai gan arī var atklīst ļoti tālu no savām dzimtajām vietām. Latvijā ir atrastas gan Dāņu, gan poļu iezīmētas zivis.

Šī ir gastronomiski augstvērtīgākā stadija- Sudrabainais. Pavasara palos sudrabainie var pabāzt degunu arī upēs, vai nu vajājot nārstojošās salakas, vai papētīt nārsta vietas, kā ļaudis tic.

Tad seko nārsta pārvērtības. Upē zivis ieceļo norijušās un gatavas uz visādiem likteņa trikiem.

Zināmu iemeslu pēc es nevaru lepoties ar pirms nārsta ķertu zivju bildēm. Viena no Reiņa Rutka, kad bija Salacā vēl Ķer un atlaid. Tagad tās sistēmas vairs nav. Pārāk liels skaits neizmantotu licenžu, jo prognozēt kad zivis ienāks upē un cik noķeramas būs neviens neņemas. Labāk vairāk biļešu pavasarī- tāds bija lēmums.

Man ir tikai tas, kā zivis izskatās pēc trakās ziemas. Pali, ūdru vai ūdeļu kosti caurumi spurās- lielām zivīm mazās upēs nav viegli noslēpt sevi. Vēl ar lašveidīgās temperamentu sirdī.

Laši spiningotāju un mušotāju lomos gadās daudz retāk, parasti tās ir mammas, nogurušas kā nāve, bet kā zināms lielākie ir ķeņķi. Pa retam uzraujas arī tie, bet daudz retāk.

Salīdzinājumam taimiņu purni ir negantāki, kaut arī vaibstos visai atšķirīgi.

Mammaām purns ir mazāk lecīgs, lai gan atšķirībā no laša, kurš upē nav pieķerts kaut ko ēdam, taimiņiem kuņģos ir gan pa salakai, gan citai zivij vai pat pa nēģim atrasts. Tātad rijās.

Paldies par uzmanību un ne asakas. Ceru, ka skaidrība būs lielāka noteikt kas ir kurš. Un atcerieties, ka pat vismonstrozākie lielie ķeņķi jūrā nav auguši vairāk par trim vasarām, un reti kura no zivīm spēj nārtam sagatavoties un to īstenot vairāk kā divas reizes mūžā.