Dieva zivs

Šodien pavizināju savā saitītē dažas dievīgas un brīnumainas zivis. prieks, ka Ogres upē tās vēl ir saglabājušās. Un nav mazas, par ko prieks milzonīgs.

Dieva zivs

Prozit, kā smejies. Pēc pāris nedēļām būs kāpēc mušiņu slapināt.

Raksts par tēmu Blogs.

Komentāri par “Dieva zivs

  1. Sveiks! Jauki, ka Ogrē tā. Septembrī … biju noslēgt sezonu raibajām. Mazā tīrā upē- Līgatnē manam nazim pagājšnedēļ nācās brangi pastrādāt. Sagriezu tīklu smalki un izkarināju pa zariem! Sataisījuši tādu kā šaurteci. Laikam dzen ar dzīšanu upes posma zivis- cik nu vairs foreļu vispār tur ir… Divas trīs tik (mazas) manīju vairs tikai. Tas pretī tieši viesumamam Līčukalni. Upi un krastu pārvērtuši… Ceru kāda prāvāka ir izlauzušās uz narsta vietām, kas atrodas augstāk pa upi… Naktsāķusķus ar tur un citūr esmu nīdējis, ja manijis. Slēpt gan tos cenšas nu visādi. Stāvoklis ir smags. Ar katru gadu mazāk… Tikāmies īsi reiz ar tevi un 4 suņiem, pie Virgulicas dzirnavām, kad Armands nebij mājā…

    Rakstu par forelēm, upītēm, šāda tipa gabaliņus- sakrājušies- ja kādam interesētu. Ilgi nekavēšu… 2010. gada sezonas noslēgums 14. septembrī (pie Līčkalniem)

    Vējaina septembra diena. Pēc lieliem lietiem lāmas un krūmāji Nītaures ceļa malā ir ūdenī. Liela zaļā lec pār ceļu. Šī ir viņu vasara. Pēc stundas pa laukiem, esmu meža malā. Gadus 10 pamestā Liepeņu māja sāk zaudēt jumtu.
    Stādītās vecās alejas ozolu lapu klājienā zālē izaugušas atkal sēnes. Tās lasīdams pēc 2 km meža ceļa un smalces un pļavām, sasnmiedzu upi. Tā klusa un jau rudenīga. Augsts ūdens. Šai pusē neesmu bijis gadus divus. Jāmeklē jauns straumei pārkritis koks. Vecā vairs nav.
    No Rietumiem nāk mākoņi un vējš nostājas. Īstais laiks. Nospodrinu savu mepu un eju izlūkot uz leju. Dziļš un tumšs ūdens. Drīz kāda tumša, krāsaina forele nopurinās krasta kalmēs no mepa gludajiem āķiem. Palīdzu tai tikt atpakaļ upē. Tad iemetās āķi ievas zarā viņā krastā un jāiet atkal uz tiltu, lai pēc liela līkuma vizuli izkabinātu laukā.
    Saule mijas ar mākoņiem un vairākas reizes kvēpinu vizuli un atkal spodrinu. Dodos uz Līčukalnu pusi pa visu lietu. Garš tas nebūs. Samērcēs tikai un pārstās… Kāda noraujas. Tā lielāka likās.
    Sākas novakare, uzspīd saule un mākoņi, liekas, ka vairs nebūs. Pretējais krasts ir nopļauts. Līdz ūdenim! Viss- gan zāle, gan krūmi, gan koki. Kāda straujtece šaura un ātra… Lejpus tās oļaina vanna. Kas te veidots? Tad ieraugu tīklu. Linums ar acīm 25 x 25 apmēram. Izvelku nazi, sagraizu ierīci un uzkarinu pa zariem un kokiem šai krastā.
    Atgriežos nometnē, kas ir lejāk. Uztaisu vēlreiz tēju, tad atvados no upes. … uz gadu.
    Atceļā ievēroju, ka pa šiem 2 gadiem Jaunlapsu lauki tākā garākā zālē būtu, tā kā govju dzeramais dīķis pļavu’ieplakā aizaudzis vilkuvālēm. Skatos pāri egļu galotnēm. Vismaz izcils, klasisks mākonis sudraba spožu malu.

    Pa logu vēroju rieta pusi. Debesis ir no dzeltena līdz tumši violetam, caur oranžo. Kā saacenšoties ar lokomotīvi blakus krēslā traucas krauķu bars! Mazliet haotiski, tomēr vienā virzienā.
    Valkas vilciens vēlais ir pilns studentu! Sēdvietu nav. Viņi ved kaut kādu pārtiku palielās somās un – radiatorus! Sola aukstu ziemu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*