Tādā dīvainā laikā dzīvojam. Ne katru dienu iepriekšējos 20 gados ir šķitis ka daudz pasaulē mainās un pats esi liela daļa no šīm mainībām.
Neziņa kā tālāk būt, kaut kāda vērtību pārvērtēšana- es nezinu kā to formulēt, tāpat nebūs skaidrs, bet tas ko gribu lai zinat- jo vairāk dzīvoju, jo mazāk ko saprotu.
Pat uz banālo- “Kā iet?!” man nav atbildes. es nezinu. parasti atsaku ka no malas labāk redzams.
Es turpinu meklēt kontaktus ar zivīm, man tāpat blakus ir mīļie cilvēki, esmu nolēmis uzcelt savu pieturvietu- Ērgļu staciju un daru to tā kā jūtu, māku un kā man dzīve atļauj to veikt.
Bet es nezinu ko un kā rakstīt, ko Tev, kas šo lasa, teikt.
Iespējams- mums būtu ko runāt aci uz aci. Bet mēs satiekamies pārāk reti.Vajadzētu kopā kaut kur aizbrauk- bet laivā vien divas vietas brīvas…Šūpoties FB dotās draugu un paziņu informācijas viļņos un cerēt ka tā kur iznesīs. Viss, ko var just un uz ko var cerēt. Pašķidra ziema, pašķidrs viss.
Osprey komanda, uzstāšanās beigas
Bet Lielie asari šoziem klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši un es arī. Kad būs ko teikt- teiku. Tiksimies.
P.s. Virsrakstu liku pēc labas Finley Quaye dziesmas. Laba.
Ideāli! Varam parunāt…šķiet, ka esmu nonācis līdz šim punktam nedaudz agrāk, bet patiesībā vēl joprojām mokos un meklēju. Par ko rakstīt, ko darīt vai nedarīt…lielu laivu ar vismaz asoņām vietām, astoņus kadrus aiz sevis pa krūmiem valkāt negribu…da viņi tur arī sapīsies, jo apmaldīsies paši sevī.
Patiesībā ir forš tas brīdis, kas sāc sev uzdot šādus jautājumus.
Turās! Un veiksmi!