Skaistās tīrūdens briesmones
Mierīgi aug un tas brīdis tuvojas, kad zobainais pa zobiem dabūs. Burtniekā un Usmā viss notiekot lieliski, Alūksnē arī pa nakti. Allaukstā ne pārāk- tāpēc vakar izvēlējāmies braukt uz Kālu. Trīs paaudzes vienā laikā, pērkona iespējamība ziņās- laiks vīriem. Ūdens skaists, zivis gana aktīvas, izmērs- labs. Tikai vienu dabūju atlaist dēļ izmēra. Taktika- braucam pa punktiem un pa ceļam ievelcējam. Pa ceļam uznāca arī lietus.
Kas tas par makšķernieku, kurš no lietus nav sēdējis zem egles!
Asari bija mūsu virsmērķis, kā jau parasti, bet Kālā man pagaidām ir problēmas ar pastāvīgu asaru dzīvesvietu atrašanu. Ar līdakām gan nav. Pēc Burtnieka inerces divas ielipināju ar Alfona šūpiņu- smagāko versiju balts ar kaparu, bet viena uz velces uzkāpa. Kopumā radās iespaids, ka zivs vēl vobleru raustīšanos tā pa īstam negrib redzēt. Cik sencītis viņas neundulēja- ņēma uz citām mantām. Divi kilo bija lielākā- ļoti neparasts zivs izmērs, Nemo lieliski tika galā ar uzķeramo, tagad būs ko cept un ēst. Pārējās abas bija kilograms- kā nomērītas.
WTF?! Asarim bija jābūt!
Vakarā uz sēkļa uztaustijām asarīšus uz džiga un Nemo tika pie sava pirmā breksēna uz gumijas. Kopumā viņš gan atzina, ka pie peldētavas laipas ir daudz interesantāk džigot. Nākamreiz tai lielajā ezerā nemaz negribot braukt. Taisnība ir- pie malas džezs ir daudz lielāks- visa dzīvība ir tur. Tāpēc vēl jo patīkamāk ielipināt pa zivij tur, kur to vajadzētu būt ne tik daudz. Ceturdien uz Alūksni pie Malienas bērniem.