Daudz tiek spriests par to kā rīkoties makšķerējot lašveidīgās un tās (BEIDZOT!) noķerot.
Trīs veidu zivis mēs varam no Salacas vai Ventas sagaidīt.
Pērnos, iznārstojušos lašus (visbiežāk lasenes), slaidas un tumsnējas savās krāsās.
Pērnos taimiņus- atšķirībā no lašiem tie barojas gan ar nēģiem, gan salakām. (Tam pierādījums ir daudzas ne pārāk apetītlīgas bildes manā arhīvā.)
Sudrabainos taimiņus un lašus, kuri upē iemigrē uz brīdi, kamēr ūdens daudz un tas ir vēss. Vieni teic, ka zivis nāk uzmeklēt vietas rudens nārstam, lai zinātu kurp rudenī maukti, citi teic, ka sudrabainie seko nārstojošām salakām tās rijot. Lai nu kā, skaidrosim, ka māte daba tādu zivju rasi, kas pamet jūru pavasarī uz īsu brīdi ielienot upēs ir devusi tāpēc, lai dotu vēl vienu izdzīvošanas nišu taimiņam (gadījumā, ja pavasarī jūra iet bojā).
Gastronomiski zivs, kuru es dievinu ir sudrabainais.
Zivs, kuru es ēdu uz maizītēm, cepu bērniem un priecājos.
Pērno taimiņu es visbiežāk tomēr arī paturu- pārāk reti mēs dabonam ēst Latvijas ūdeņu zivis. Cepts arī tas ir labs.
Pērno lasi es neesmu paturējis nekad. Varbūt sacensībās noķertu to pēcāk domātu kā gatavot, bet pērnais- paskatiet paši, ir zivs kuru, ja vien tas nav Latvijas rekordists, jālaiž lai peld tālāk. Tā es saprotu.
Only Salmon in Latvia which is reasonable to keep for food is the silver one. Others we need to thank and release.
